Tēma tiem, kuriem ir ko teikt!

Jo vairāk sabiedrība attālinās no patiesības,
jo vairāk tā neieredz tos, kuri to vēsta.

– Džordžs Orvels

Tiem, kuri militārismu uzskata par profesiju, vēlētos teikt lūk ko;
kaujā nav svarīgs iznākums, bet gan pati kaujas jēga!

Orākuls rakstīja:Tiem, kuri militārismu uzskata par profesiju, vēlētos teikt lūk ko;
kaujā nav svarīgs iznākums, bet gan pati kaujas jēga!

dabūji pa muti, ka tādas pārdomas?

jim-beam rakstīja:

Orākuls rakstīja:Tiem, kuri militārismu uzskata par profesiju, vēlētos teikt lūk ko;
kaujā nav svarīgs iznākums, bet gan pati kaujas jēga!

dabūji pa muti, ka tādas pārdomas?

Jā, eksistē cilvēku suga, kas cer uz to,
ka viņa domu gājiens un stiprums būs ietekmīgāks
pieturzīmju vietā lietojot kulaku, kājas sitienu vai lodi.
Tiem arī uzrakstīta šī doma, kura paliek (varbūt) viņu galvās.
Jo šajā gadījumā var iesist tikai pa monitoru

Orākuls rakstīja:

jim-beam rakstīja:

Orākuls rakstīja:Tiem, kuri militārismu uzskata par profesiju, vēlētos teikt lūk ko;
kaujā nav svarīgs iznākums, bet gan pati kaujas jēga!

dabūji pa muti, ka tādas pārdomas?

Jā, eksistē cilvēku suga, kas cer uz to,
ka viņa domu gājiens un stiprums būs ietekmīgāks
pieturzīmju vietā lietojot kulaku, kājas sitienu vai lodi.
Tiem arī uzrakstīta šī doma, kura paliek (varbūt) viņu galvās.
Jo šajā gadījumā var iesist tikai pa monitoru

Tā vienmēr ir bijis un arī būs.
Tas, kurš ir spēcīgāks ( visādi, gan morāli, gan arī fiziski ) tam būs taisnība!
Tā jau ir, ka saprāts ( paldies Allaham ) tomēr regulē pasaules notikumus, bet paskaties apkārt, bez fiziska spēka, šis saprāts neko nepanāktu, un tieši tāpēc, pirmais ko izdara tas, kam ir pieticis saprāta "uzrāpties" augstu, noalgo sev apsardzi.
Un ne jau tikai tam, lai sevi aizsargātu...

Kad Tev dzenis iesit galvā,
neraudi, bet satver to.
Paņem savā, mazā plaukstā,
samīļo un centies saprast to.

Paglaudi, paprasi, kas tam sāp,
sadziedē brūci, ja to vaig.

un tad sadodieties abi rokās
un ejiet tālāk..
jo pasaule pieder jums abiem,
un jums nav no kā baidīties...

Nedaudz par gaismu.

Mums zināmajā dabā nekas nevar pārvietoties ātrāk par gaismu,
... ja runa ir par vakuumu.

Tajā pat laikā, reizēm redzot zvaigzni un domājot par tās gaišumu,
patiesībā mēs redzam pagātni ... jo esam nokavējuši ... dēļ laika.

Jo zvaigzne jau sen ir mirusi.

Orākulis te visu aizdirsis ar bildēm.

Kaut kāds mūsdienu sefliju/bilžu upuris.

Bet šitā pati vieta būs ok,priekš pasakām ar.
Kā nekā,žanrs kaut kāds tas tomēr ir!

Pasaka par Vinniju un labiem draugiem.

Tāl tālā zemē,aiz trejdeviņiem kalniem un trejdeviņām jūrām.
Reiz dzīvoja Vinnijs,kuram pagaidām vēl draugu nebija. Bet nu saņēmis svētību no mātes un tēva,aizdevās uz galveno ciemata skolu skoloties.
Skolā raibi gāja,gan ripas,gan meitenes,gan puikas,klusākos vakaros.
Bet galvenais notikums,ka ieguva draugus,daudz draugus.Ar kuriem kopā protams radās kopīgas intereses,kā tikt pie liela medus podiņa.

Izauga Vinnijs,kā arī draugu apresnēja.
Pat sāka par kungu dēvēt,nu tik sejā protams. Un darbu Vinnijs ieguva,ne jau šādu tādu,bet ar draugu palīdzību pašā siltākajā vietā.Nu kur to medu no tām bitēm dalija.
Bet sadale nebija tik vienkāŗša,jo medus ta pienācās visiem,ne tikai Vinnijam ar draugiem.
Tad draugi izdomāja plānu,kā izmantot Vinnija labo amatu.
Medus pēkšņi izbeidzās,pavisam izbeidzās,nevienam nepalika ne mazākās kripatas. Jo Vinnijs ar draugiem panāca,ka bites no ciemata aizbrauca prom,bez nekāda iemesla un skaidrojuma.
Bet Vinnijam bija,jo pateicoties draugiem viņam bija sakari ar citu ciematu bišu stropiem.
Un Vinnijs ar draugiem nodibināja pārvedumu kompāniju,nu kā to medu dabūt,lai visiem pietiktu.
Bet tā ,kā transporta izdevumi ir ļoti dārgi. Tad Vinnijam un draugiem pienācās maziņa daļiņa no medus ko piegādāja.
Un visi bija laimīgi,medus atkal plūda uz ciematu,un Vinnijama ar draugiem bija podiņā ko noēsties.
Bet laiks gāja,un Vinnijs ar dragiem palika ar vien resnāki ,un ar vien vairāk vajadzēja lai piepildītu vēlmi pēc medus.
Šim medum bija īpašība,jo vairāk viņu ēd jo vairāk viņu gribas.

Tad radās jauns plāns.Vinnijs paziņoja,ka viņa kompānija vairs nevar spēt vest medu,jo pieprasījums esot lielāks par piedāvājumu.
Bet viņš zinot draugu,kurš zinot atkal citu draugu,kuram ir atkal cits ciemats zināms.No kurienes atkal medus būs,tā,ka visiem pietiks.
Tikai nu maksās mazliet mazliet vairāk.
Ciemats laimīgs,medus būs!
Tik neviens ciematā nezinā,ka Vinnija drauga draugs ir pats Vinnijs.
Un atkal Vinnija un draugu kompānijai medus pietika,un arī draguiem bija ko padalīt.

Līdz brīdim,ka ciemtā kāds apbižojies lācēns pamanija,ka Vinnija drauga draugs medu vadā muciņās kas nu akkurāti izskatās,kā Vinnija.

Un Vinnijs nobijās.............................

Ar labu nakti dārgie bērni,pasakai pašlaik beigas.Ir jau vēls.
Rīt,vai nu kad atkal nāks miegs,varbūt būs turpinājums.

Mans kārtējais vēstījums militāristiem!
Nogalināšana - tas ir tikai un vienīgi personisks akts.
Kurš nepiekrīt, pajautājiet tiem, kas to jau ir izdarījuši.
Tiem, no kuriem varētu mācīties

Ieroči kopienā norāda uz ideju seklumu.
Jo kopienā vairāk ieroču, jo seklāka kopiena.

Miers sākas no sevis.

Orākuls rakstīja:Mans kārtējais vēstījums militāristiem!
Nogalināšana - tas ir tikai un vienīgi personisks akts.
Kurš nepiekrīt, pajautājiet tiem, kas to jau ir izdarījuši.
Tiem, no kuriem varētu mācīties

ja nogalina vistu/cūku/bulli/utt. tas ar skaitās?

jim-beam rakstīja:

Orākuls rakstīja:Mans kārtējais vēstījums militāristiem!
Nogalināšana - tas ir tikai un vienīgi personisks akts.
Kurš nepiekrīt, pajautājiet tiem, kas to jau ir izdarījuši.
Tiem, no kuriem varētu mācīties

ja nogalina vistu/cūku/bulli/utt. tas ar skaitās?

protams
katrs cilvēka paveiktais vai nepaveiktais darbs raksturo viņu personīgi

Pūces ZS sakāmais;

apzinoties savas nepilnības, cilvēkam ir bail no pūļa!

Orākuls rakstīja:Pūces ZS sakāmais;

apzinoties savas nepilnības, cilvēkam ir bail no pūļa!

Uzvelc galvai pāri maisiņš, pūlis pagaisīs!

Orākuls rakstīja:Pūces ZS sakāmais;

apzinoties savas nepilnības, cilvēkam ir bail no pūļa!

Nekā jauna jau nepateici...
Rainis par to rakstīja jau sen...


"Agri no rīta
Guļ manā priekšā
Pilsēta, grimusi
Dubļos un tvaikos.
Riebjas man nokāpt
Pilsētā lejā:
Gremdēties pilsētas
Dubļos un tvaikos.
Kurā tur stāvā
Brīvs sevi jūtos,
Bez gala debesis
Dvēselei vaļā.
Dvēsele debesīs
Nepiekust lidot,
Līdz agrā rītā
Miesas to atsauc.
Miesas to atsauc:
Pilsētā jākāpj
Gremdēties pilsētas
Dubļos un tvaikos.

Miesas grib azaida,
Miesas grib svārku,
Līdzi grimst dvēsele
Dubļos un tvaikos... "

Lai cik dīvaini nebūtu, bet šīs lapas Orakula izteikumiem lielākajā daļā piekrītu.

vai tu zini kas ir diena??

Kad izsmelsiet subjektivitāti laba un slikta vērtējumos,
satiksimies pie taisnības.

Es jūs tur jau gaidīšu

Leģenda par Bukuli un viņa pēcteču Vigvamu.
Sen, senos laikos, neilgi pēc tam, kad Allahs, kopā ar Dievu un Darvinu radīja pasauli, gandrīz visu tās virsmu klāja Pasaules okeāns.
Laikam ejot, okeāna dzīlēs piedzima Amēba un loģiski ka, sāka tur vairoties.Nedaudz nolaižot, kad okeāns drusku izgaroja un sauszemes tapa ar vien vairāk,viena no amēbām,intensīvas vairošanās rezultātā, pārvērtās par reptili un izrāpoja no Pasaules okeāna kādā pakalna, netālu no vietas, kuru mūsdienās mēdz atzīmēt kartē kā Rīgas jūras līci.
Tā kā amēba-reptilis nebija pieradusi pie spilgtās saules gaismas un zaļās, sulīgās zāles aromāta, tā paslēpās pirmajā papelē, kura pagadījās tai ceļā.
Gāja gadi, un reptilis-amēba jau pasen paspēja pārvērsties par pērtiķi, kuram apnika sēdēt papelē un zelēt banānus, tāpēc nokāpa no koka lai varētu sajusties kā homo-sapiens.
Klejojot ap papeli un urķējot degunu,homo-sapienam tapa garlaicīgi, kā rezultātā viņš izrāva sev ribu un no tās uzmeistaroja Ievu, lai būtu kāda blakus, ar ko varēto kopā noplūkt un apgrauzt aizliegto augli, netālu augošajā ābelē.
Kad auglis bija apgrauzts un Ieva sāka bļaut ka vaig vēl ko uzkost,mūsu varonim nekas cits neatlika, kā doties medībās.
No medībām viņš pārnesa pašu lielāko buku, kāds vispār šajā apkaimē kādreiz bija manīts, par godu kam viņš ne tikai uzblieza vigvamu un izklāja to ar buka ādām, bet arī netālu izveidoja dižbuka gravējumu uz liela laukakkmeņa, kurš pēcāk pārtapa par apkārtējo iedzīvotāju svētvietu un viņam pašam tika dots vārds – Bukulis.
Buka kulta svētvieta, tā tolaik sauca šo rajonu kur dzīvoja Bukulis un viņa pēcnācēji,bet gadiem ejot,tas tikai pārdēvēts jau vienkāršāk - par Bukultiem.
Gāja gadi, gadu desmiti un gadsimti, bet Bukuļa vigvams, kā stāvēja, tā stāvēja, un tapa ar vien plašāks, modernāks un komfortablāks, nekādi vēji un negaisi nespēja tam kaitēt, un nekādi zviedru,vācu, krievu un citu amerikāņu kari nespēja to ne sagraut, ne arī atņem varenajai Bukuļu dinastijai.
Kad pienāca XX gadsimts, kad vispārējai inteliģencei attīstoties un R.Paula mūzikla “Šerlohs Holms” dziesmu vārdos ( citēju “ar vijoli pret pistoli” ) klausoties, cilvēki sāka apjaust ka ar domu spēku var savārīt lielākus sūdus nekā ar akmens cirvi vai lomiku,
arī Bukuļu ģimene, kurā jau tolaik bija daudz ļoti izglītotu cilvēku, nolēma ka, sakarā ar to ka sen jau neviens no viņiem nav medījis bukus,
ir laiks mainīt savas dzimtas nosaukuma pirmos divus burtus “Bu” uz trīs citiem burtiem “Orā”.
Kā rezultātā arī Bukuļu dzimta pārvērtās par Orākuļu dzimtu un viens no tās pēctečiem jau pasen plosās arī pa šo interneta vietni, turklāt to regulāri dara no sen,senā Bukuļ-Orākuļu vigvama ( nu jau Villas )
kurā nekad neviens nav ticis nošauts,
tajā nekad neviens nav ticis izvarots
un arī to neviens nekad nevienam nav pārdevis un visticamāk ka tā tas arī turpināsies mūžīgi..

Līdz brīdim kamēr saule vien virs mūsu galvām spīdēs un mūsu civilizācijai nevajadzēs pamest šo planētu!

P.S.
Āmen!

Man šāda visai nopietna ideja - vai nevajadzētu Latvijas galvaspilsētu no Rīgas pārvietot uz kādu citu piemērotāku vietu? Nu, piemēram, Valmieru?

Lai paliek Rīgā visi urlas ar ušaku priekšgalā (ar saviem RS miljonu simtu parādiem), izbūvēsim citur jaunu infrastruktūru, Saeimu, ministrijas, lidostu utt

ideja atbalstāma bet Valmi era,tam nekādi neder. galvas pisētai jābūt ar vietu kur izaugt,vietai kur būvēt ae ro portu.
tam uzskatāmi der tikai Cēsis,karoga dzimšanas pilsēta.ne 1/2 krievīgā Valmi era.

Sviestc rakstīja:Leģenda par Bukuli un viņa pēcteču Vigvamu.
Sen, senos laikos, neilgi pēc tam, kad Allahs, kopā ar Dievu un Darvinu radīja pasauli, gandrīz visu tās virsmu klāja Pasaules okeāns.
Laikam ejot, okeāna dzīlēs piedzima Amēba un loģiski ka, sāka tur vairoties.Nedaudz nolaižot, kad okeāns drusku izgaroja un sauszemes tapa ar vien vairāk,viena no amēbām,intensīvas vairošanās rezultātā, pārvērtās par reptili un izrāpoja no Pasaules okeāna kādā pakalna, netālu no vietas, kuru mūsdienās mēdz atzīmēt kartē kā Rīgas jūras līci.
Tā kā amēba-reptilis nebija pieradusi pie spilgtās saules gaismas un zaļās, sulīgās zāles aromāta, tā paslēpās pirmajā papelē, kura pagadījās tai ceļā.
Gāja gadi, un reptilis-amēba jau pasen paspēja pārvērsties par pērtiķi, kuram apnika sēdēt papelē un zelēt banānus, tāpēc nokāpa no koka lai varētu sajusties kā homo-sapiens.
Klejojot ap papeli un urķējot degunu,homo-sapienam tapa garlaicīgi, kā rezultātā viņš izrāva sev ribu un no tās uzmeistaroja Ievu, lai būtu kāda blakus, ar ko varēto kopā noplūkt un apgrauzt aizliegto augli, netālu augošajā ābelē.
Kad auglis bija apgrauzts un Ieva sāka bļaut ka vaig vēl ko uzkost,mūsu varonim nekas cits neatlika, kā doties medībās.
No medībām viņš pārnesa pašu lielāko buku, kāds vispār šajā apkaimē kādreiz bija manīts, par godu kam viņš ne tikai uzblieza vigvamu un izklāja to ar buka ādām, bet arī netālu izveidoja dižbuka gravējumu uz liela laukakkmeņa, kurš pēcāk pārtapa par apkārtējo iedzīvotāju svētvietu un viņam pašam tika dots vārds – Bukulis.
Buka kulta svētvieta, tā tolaik sauca šo rajonu kur dzīvoja Bukulis un viņa pēcnācēji,bet gadiem ejot,tas tikai pārdēvēts jau vienkāršāk - par Bukultiem.
Gāja gadi, gadu desmiti un gadsimti, bet Bukuļa vigvams, kā stāvēja, tā stāvēja, un tapa ar vien plašāks, modernāks un komfortablāks, nekādi vēji un negaisi nespēja tam kaitēt, un nekādi zviedru,vācu, krievu un citu amerikāņu kari nespēja to ne sagraut, ne arī atņem varenajai Bukuļu dinastijai.
Kad pienāca XX gadsimts, kad vispārējai inteliģencei attīstoties un R.Paula mūzikla “Šerlohs Holms” dziesmu vārdos ( citēju “ar vijoli pret pistoli” ) klausoties, cilvēki sāka apjaust ka ar domu spēku var savārīt lielākus sūdus nekā ar akmens cirvi vai lomiku,
arī Bukuļu ģimene, kurā jau tolaik bija daudz ļoti izglītotu cilvēku, nolēma ka, sakarā ar to ka sen jau neviens no viņiem nav medījis bukus,
ir laiks mainīt savas dzimtas nosaukuma pirmos divus burtus “Bu” uz trīs citiem burtiem “Orā”.
Kā rezultātā arī Bukuļu dzimta pārvērtās par Orākuļu dzimtu un viens no tās pēctečiem jau pasen plosās arī pa šo interneta vietni, turklāt to regulāri dara no sen,senā Bukuļ-Orākuļu vigvama ( nu jau Villas )
kurā nekad neviens nav ticis nošauts,
tajā nekad neviens nav ticis izvarots
un arī to neviens nekad nevienam nav pārdevis un visticamāk ka tā tas arī turpināsies mūžīgi..

Līdz brīdim kamēr saule vien virs mūsu galvām spīdēs un mūsu civilizācijai nevajadzēs pamest šo planētu!

P.S.
Āmen!

-
Leģenda par Bukuli un viņa pēcteču Vigvamu.
Sen, senos laikos, neilgi pēc tam, kad Allahs, kopā ar Dievu un Darvinu radīja pasauli, gandrīz visu tās virsmu klāja Pasaules okeāns.
Laikam ejot, okeāna dzīlēs piedzima Amēba un loģiski ka, sāka tur vairoties.Nedaudz nolaižot, kad okeāns drusku izgaroja un sauszemes tapa ar vien vairāk,viena no amēbām,intensīvas vairošanās rezultātā, pārvērtās par reptili un izrāpoja no Pasaules okeāna kādā pakalna, netālu no vietas, kuru mūsdienās mēdz atzīmēt kartē kā Rīgas jūras līci.
Tā kā amēba-reptilis nebija pieradusi pie spilgtās saules gaismas un zaļās, sulīgās zāles aromāta, tā paslēpās pirmajā papelē, kura pagadījās tai ceļā.
Gāja gadi, un reptilis-amēba jau pasen paspēja pārvērsties par pērtiķi, kuram apnika sēdēt papelē un zelēt banānus, tāpēc nokāpa no koka lai varētu sajusties kā homo-sapiens.
Klejojot ap papeli un urķējot degunu,homo-sapienam tapa garlaicīgi, kā rezultātā viņš izrāva sev ribu un no tās uzmeistaroja Ievu, lai būtu kāda blakus, ar ko varēto kopā noplūkt un apgrauzt aizliegto augli, netālu augošajā ābelē.
Kad auglis bija apgrauzts un Ieva sāka bļaut ka vaig vēl ko uzkost,mūsu varonim nekas cits neatlika, kā doties medībās.
No medībām viņš pārnesa pašu lielāko buku, kāds vispār šajā apkaimē kādreiz bija manīts, par godu kam viņš ne tikai uzblieza vigvamu un izklāja to ar buka ādām, bet arī netālu izveidoja dižbuka gravējumu uz liela laukakkmeņa, kurš pēcāk pārtapa par apkārtējo iedzīvotāju svētvietu un viņam pašam tika dots vārds – Bukulis.
Buka kulta svētvieta, tā tolaik sauca šo rajonu kur dzīvoja Bukulis un viņa pēcnācēji,bet gadiem ejot,tas tikai pārdēvēts jau vienkāršāk - par Bukultiem.
Gāja gadi, gadu desmiti un gadsimti, bet Bukuļa vigvams, kā stāvēja, tā stāvēja, un tapa ar vien plašāks, modernāks un komfortablāks, nekādi vēji un negaisi nespēja tam kaitēt, un nekādi zviedru,vācu, krievu un citu amerikāņu kari nespēja to ne sagraut, ne arī atņem varenajai Bukuļu dinastijai.
Kad pienāca XX gadsimts, kad vispārējai inteliģencei attīstoties un R.Paula mūzikla “Šerlohs Holms” dziesmu vārdos ( citēju “ar vijoli pret pistoli” ) klausoties, cilvēki sāka apjaust ka ar domu spēku var savārīt lielākus sūdus nekā ar akmens cirvi vai lomiku,
arī Bukuļu ģimene, kurā jau tolaik bija daudz ļoti izglītotu cilvēku, nolēma ka, sakarā ar to ka sen jau neviens no viņiem nav medījis bukus,
ir laiks mainīt savas dzimtas nosaukuma pirmos divus burtus “Bu” uz trīs citiem burtiem “Orā”.
Kā rezultātā arī Bukuļu dzimta pārvērtās par Orākuļu dzimtu un viens no tās pēctečiem jau pasen plosās arī pa šo interneta vietni, turklāt to regulāri dara no sen,senā Bukuļ-Orākuļu vigvama ( nu jau Villas )
kurā nekad neviens nav ticis nošauts,
tajā nekad neviens nav ticis izvarots
un arī to neviens nekad nevienam nav pārdevis un visticamāk ka tā tas arī turpināsies mūžīgi..

Līdz brīdim kamēr saule vien virs mūsu galvām spīdēs un mūsu civilizācijai nevajadzēs pamest šo planētu!

P.S.
Āmen!

-
Leģenda par Bukuli un viņa pēcteču Vigvamu.
Sen, senos laikos, neilgi pēc tam, kad Allahs, kopā ar Dievu un Darvinu radīja pasauli, gandrīz visu tās virsmu klāja Pasaules okeāns.
Laikam ejot, okeāna dzīlēs piedzima Amēba un loģiski ka, sāka tur vairoties.Nedaudz nolaižot, kad okeāns drusku izgaroja un sauszemes tapa ar vien vairāk,viena no amēbām,intensīvas vairošanās rezultātā, pārvērtās par reptili un izrāpoja no Pasaules okeāna kādā pakalna, netālu no vietas, kuru mūsdienās mēdz atzīmēt kartē kā Rīgas jūras līci.
Tā kā amēba-reptilis nebija pieradusi pie spilgtās saules gaismas un zaļās, sulīgās zāles aromāta, tā paslēpās pirmajā papelē, kura pagadījās tai ceļā.
Gāja gadi, un reptilis-amēba jau pasen paspēja pārvērsties par pērtiķi, kuram apnika sēdēt papelē un zelēt banānus, tāpēc nokāpa no koka lai varētu sajusties kā homo-sapiens.
Klejojot ap papeli un urķējot degunu,homo-sapienam tapa garlaicīgi, kā rezultātā viņš izrāva sev ribu un no tās uzmeistaroja Ievu, lai būtu kāda blakus, ar ko varēto kopā noplūkt un apgrauzt aizliegto augli, netālu augošajā ābelē.
Kad auglis bija apgrauzts un Ieva sāka bļaut ka vaig vēl ko uzkost,mūsu varonim nekas cits neatlika, kā doties medībās.
No medībām viņš pārnesa pašu lielāko buku, kāds vispār šajā apkaimē kādreiz bija manīts, par godu kam viņš ne tikai uzblieza vigvamu un izklāja to ar buka ādām, bet arī netālu izveidoja dižbuka gravējumu uz liela laukakkmeņa, kurš pēcāk pārtapa par apkārtējo iedzīvotāju svētvietu un viņam pašam tika dots vārds – Bukulis.
Buka kulta svētvieta, tā tolaik sauca šo rajonu kur dzīvoja Bukulis un viņa pēcnācēji,bet gadiem ejot,tas tikai pārdēvēts jau vienkāršāk - par Bukultiem.
Gāja gadi, gadu desmiti un gadsimti, bet Bukuļa vigvams, kā stāvēja, tā stāvēja, un tapa ar vien plašāks, modernāks un komfortablāks, nekādi vēji un negaisi nespēja tam kaitēt, un nekādi zviedru,vācu, krievu un citu amerikāņu kari nespēja to ne sagraut, ne arī atņem varenajai Bukuļu dinastijai.
Kad pienāca XX gadsimts, kad vispārējai inteliģencei attīstoties un R.Paula mūzikla “Šerlohs Holms” dziesmu vārdos ( citēju “ar vijoli pret pistoli” ) klausoties, cilvēki sāka apjaust ka ar domu spēku var savārīt lielākus sūdus nekā ar akmens cirvi vai lomiku,
arī Bukuļu ģimene, kurā jau tolaik bija daudz ļoti izglītotu cilvēku, nolēma ka, sakarā ar to ka sen jau neviens no viņiem nav medījis bukus,
ir laiks mainīt savas dzimtas nosaukuma pirmos divus burtus “Bu” uz trīs citiem burtiem “Orā”.
Kā rezultātā arī Bukuļu dzimta pārvērtās par Orākuļu dzimtu un viens no tās pēctečiem jau pasen plosās arī pa šo interneta vietni, turklāt to regulāri dara no sen,senā Bukuļ-Orākuļu vigvama ( nu jau Villas )
kurā nekad neviens nav ticis nošauts,
tajā nekad neviens nav ticis izvarots
un arī to neviens nekad nevienam nav pārdevis un visticamāk ka tā tas arī turpināsies mūžīgi..

Līdz brīdim kamēr saule vien virs mūsu galvām spīdēs un mūsu civilizācijai nevajadzēs pamest šo planētu!

P.S.
Āmen!